Ivars Heinrihsons
Ivars Heinrihsons ir spožākais liriskā neoekspresionisms pārstāvis latviešu mūsdienu glezniecībā ar izsmalcinātu ahromātisku krāsu paleti, kur melna līnija vai laukums ir pamatu pamats – ekspresija un stabilitāte. Gleznotāja iedvesmas avoti ir ļoti konkrēti un izsaka viņa ego iekšējās izpausmes formas:
Zirgs kā dabīga ekspresija, žests, kurā iemiesojas visas cilvēciskās emocijas.
Zirgs, zirgu savaldīšana vai trakulīgs zirgu skrējiens. Tie mēdz būt kareivīgi un liriski, skumju mākti un rotaļīgi, plakātiski svinīgi un trausli kā no porcelāna. Viņi ir pakļauti arī mežonīgām dziņām – vēlmei joņot, kas dažkārt paceļ tos augstu gaisā...un tad tie pārvēršas putnos. Zirgi neattēlo realitāti, bet ir autora iekšējais tēls, kurā iemiesojas visas cilvēciskās emocijas.
Koncertflīģelis – kultūras zīme, klasisko vērtību nesējs.
Balets – tiekšanās pēc ideālā, trauslā, baltā.
Savai izteiksmei Ivars Heinrihsons pakļauj dažādus glezniecības tehnikas līdzekļus un mākslas veidus – zīmējumu, fotogrāfiju, trīsdimensiju mākslu. Viņš uz visu skatās kustībā, ekspresija un dinamika valda arī kompozīcijā.
Pēdējos gados mākslinieku aizrāvuši arī skulpturāli veidojumi, kas, savukārt, šķiet kā gleznu kaligrāfisko līniju pārdabiska materializēšanās bronzas, tērauda, alumīnija stieplēs un sietos. Gleznas plaknes atdzīvošanās telpā.
/Ilze Žeivate, 2007./
“Ivars Heinrihsons uz klavierēm skatās kustībā. Skats noteiktā brīdī, bet tas ietver arī dinamiku un mūziku, un pat skaņu - visas tās gaisa strāvas, tās kustības, kas parasti norisinās ap klavierēm. Tās nav vienkārši klavieres kā priekšmets - tās ir dvēseles skaņas, kustība, ko māksliniekam izdodas notvert savā gleznā.”
/Inta Celmiņa, 2003./
“Klavieres, zirgs – tās ir izpausmes formas manam iekšējam “Es”. Klavieres kā kultūras zīme, kaut kas pamatā esošs. Zirgs – kā dabīga ekspresija, žests, kaligrāfija. Ierosmes nāk no konkrētās vides: melnās klavieres – lielais koncertflīģelis atrodas mums dzīvoklī (skaņas mani pavada jau no bērnības; māsa – pianiste). Zirgs ir manī.”
/Ivars Heinrihsons, 2003./
Dzimis 1945. gadā
Izglītība:
- 1992 Latvijas Māksla akadēmija, mākslas maģistra grāds;
- 1971-1973 LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļa - mākslinieka gleznotāja, pedagoga kvalifikācija;
- 1964-1971 LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļa;
- 1957-1964 Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola.
Papildizglītība:
- 1985 stažēšanās Pedagoģijas fakultātē, Latvijas Valsts universitātē
- 1981 stažēšanās Pedagoģijas fakultātē, Viļņas Mākslas institūts
- 1975 Kvalifikācijas kursi I.Repina Mākslas institūtā
Profesionālā pieredze:
- 2008 līdz šim Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs;
- 2008 līdz šim Glezniecības katedras vadītājs;.
- 2000 līdz šim Latvijas Mākslas akadēmijas konceptuālās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs;
- 1998 līdz šim Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības katedras profesors;
- 1998 līdz šim Latvijas Mākslas akadēmijas profesors konceptuālajā glezniecībā vizuāli plastisko mākslu virzienā;
- 1994 Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Mākslas zinātnes katedrā;
- 1992 Latvijas Mākslas akadēmijas docents;
- 1975 līdz šim Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursu pasneidzējs;
- 1973 LPSR Valsts Mākslas akadēmijas lektors/vecākais pasniedzējs Pedagoģijas katedrā.
Helēna Heinrihsone
"Mainīgā pasaule" - tā raksturotu visu Helēnas Heinrihsones gleznoto. Spilgtās, tīrās krāsās visa dzīve zib acu priekšā: portreti un figurālas kompozīcijas - mīlētāji, peldētāji, arī vientuļi dzintara meklētāji, sieviete - trausla kā porcelāns un stipra kā krustā sistais; klusās dabas, ainavas, galvaskausi un rozes. Gleznotāja uzbur īstu dzīves un nāves mistēriju, kur viena ir otras nosacījums. Viņa apvieno īstenību un sapni, nāvi un esamību, nāvi, mūžību un mīlestību. Heinrihsone nekautrējas no savu jūtu atklāsmēm, bieži gan kā izteiksmes formu izvēloties ironiju vai grotesku. Tomēr visa pamatā ir garīgums, bez tā valda tukšums.
Gleznu diptihs "Mainīgā pasaule"(2004.) Hansabankas mūsdienu mākslas kolekcijā - gleznots īpaši bankas restorāna telpām. Tur ir viss kā Mistēriju villā Pompejās. Tādas pašas sajūtas. Māksliniece mūsu acīm atklāj visu dzīves raibo karuseli, kurā apvienojas viss: gan iespējamais, gan neiespējamais. Uz sarkanā gleznu fona, kas vizuāli iezīmē arī telpas centru, kā dejā ritmiski kārtojas cilvēku un zvēru ķermeņi, galvas, rozes un galvaskausi. Tā ir tieksme pēc pilnības radīt vienmēr jaunas un mainīgas pasaules. Šajā darbā var nolasīt visu Helēnas Heinrihsones mitoloģiju, tēlu pasauli, vēstījumu. Te var redzēt meklējumus, atklājumus un gleznotājas ceļa attīstību.
Šobrīd gleznotāja ir aizrāvusies ar lazēšanu. Viņa vienmēr piemin Rembrantu - tas ir ceļš. Formu robežas kļuvušas mīkstākas, gleznieciskākas. Vairs nav strikti noteikti krāsu laukumi, kas aizpilda gleznas telpu. Lazējumi ir tie, kas atklāj sarkanās, oranžās, violetās vai dzeltenās krāsas desmitiem nianšu.
Helēnu Heinrihsoni dēvē arī par rožu gleznotāju (Anita Vanaga), vai Helēnu kā rozi pašu ("Roze=Helēna", Vilnis Vējš). Jaunākajās mākslinieces gleznās rozes tēls kļuvis hipertrofēts, krietni pārsniedzot cilvēka augumu. Roze nav vairs tikai skaistuma simbols, drīzāk - skaistās aiziešanas, nāves, kā romantismā.
Lai kā Helēnu Heinrihsoni aizrauj iespēja strādāt arī citos mākslas veidos - litogrāfijā, zīmējumā, porcelāna apgleznošanā, animācijā - gleznošana ir un paliek vissvarīgākā. Nav dienas, kad Helēna negleznotu. Viņa dzīvo glezniecībā kā neprātīgā kaislē.
Helēna Heinrihsone ir Latvijā pirmās modernās altārgleznas autore pēckara periodā - Kolkas luterāņu baznīcā.
/Ilze Žeivate, 2007./
"H.Heinrihsones sejas un rozes nenoliedzami tiek traktētas kā formāli līdzīgas parādības, ļaujot nojaust vanitas tēmas jaunu versiju, proti, ziedam radniecīgo sejas īslaicību.
Šķiet, ka emocionālā pretstata "rozes un galvaskausi" vietā stājusies mazliet slēptāka, bet tikpat spriega opozīcija "rozes un cilvēki". Cilvēki kā rozes, rozes kā cilvēki vai arī abejādi."
/Stella Pelše ,2004./
"Gleznošana ir vislielākais piedzīvojums, tur nav nekā neiespējama. Nojūk robežas starp realitāti un mākslu.
Kad dziļi personīgo formulē krāsās un publisko, nopietnas lietas var pārvērsties farsā. Tā ir ar manām sunēm, lapsām, vai kaķvardēm. Caur jokainu ķermeni atklājas ļoti konkrēts pārdzīvojums."
"Sarkanā man ir visaptverošākā krāsa, saturiski visdziļākā. Sarkanā ir manu izjūtu pamatkrāsa.
Sarkanais ir tik stiprs kā tad, kad cieši samiedz acis.
Melnais- kas visu sakārto.
Baltais no kā jāuzmanās.
Un roze- absolūtā skaistuma simbols. Roze ietver sevī pilnīgi visas krāsas un formas. Kur nu vēl saturs."
/Helēna Heinrihsone./
"Saulriets. Tas ir brīnums. Es viņu regulāri vēroju.
Saulriets. Man ir bailes no saulrieta . Man patiešām ir pietāte pret šo brīnumu.
Tāds krāsu salikums - tik nesaliekams, drosmīgs, vājprātīgs : rozā, zaļš, violetie, oranžie, zilie. Tie ir traki salikumi un man tas ir izaicinoši.
Kad tu to redzi, visi dzīves konflikti - it kā neatrisināmie - vairs nav svarīgi. Saulriets ir galvenais. Un viņš nekad neatkārtojas.
Saulrietā mani pārņem tik liela bijība! Es jūtos kā svētnīcā.
Saulriets - saule ir tik stipra. Acis ir ciet, jo nav iespējams uz to skatīties. Tā ir vispārākā pakāpe - saulriets."
"Ķermeņus un galvas, rozes un citas lietas gleznās var bezgalīgi sakārtot un pārkārtot. Tā veidojas jaunas pasaules, kur es droši jūtos, kur no darba uz darbu klejo vasaras sejas..."
/Helēna Heinrihsone, 2004./
"Nirēju pāris" - mīlas pāra nolaišanās jūras dibenā. Ūdens ir dzeltens kā dzintars. Tas ir no rīta vai dienas vidus. Saule ir tā sarkanā - viņa ir zenītā. Tas ir gleznas vidus. Oranžs - ir šļakatas.
Es ilgi strādāju pie šī darba. Virsma gleznai ir ļoti blīva.
Nirēji jūras dibenā - viņi ir tik stipri cilvēki."
"Ja man nav ko teikt, man rokas neceļas strādāt. Ir jābūt kādam notikumam, vēstījumam sev un kādam citam."
/Helēna Heinrihsone, 2004./
