14.09.2005 03:13
Inga Šteimane, «Kultūras Forums»
Galeriste Uze Žeivate stāsta, ka pēc jauno darbu apskatīšanas mākslinieka Ivara Heinrihsona darbnīcā viņai gribējies iet pa Brīvības ielu un katram pretimnācējam darīt zināmu savu sajūsmu par to, ko viņa nupat ir redzējusi. «Nevajag pārspīlēt,» nosaka Ivars. Bet galeristi nepiemānīsi. Turklāt manas atziņas pēc ekspozīcijas Formas savaldīšana. Zirgi Aldaru ielā apskatīšanas ir līdzīgas — Ivars Heinrihsons savā sešdesmit gadu jubilejas izstādē lido.
Inga Šteimane: — Šķiet, ka tu savos jaunākajos darbos esi pārvarējis reālisma gravitāciju un tavu formu ierobežo vienīgi audekla izmēri. Vai senākie — 90. gadu darbi — likti salīdzinājumam?
Ivars Heinrihsons: — Nē. Kad veidoju izstādi, jaunākie darbi man pašam likās — ir muļķīgi pret sevi runāt —, bet man tie likās par tukšu. Pārāk estētiski.
— Man gan šķiet, ka, piemēram, Zirga kodā (2005) ir ideāla formas un satura sintēze.
— Tagad, redzot izstādi, es pats sāku domāt līdzīgi.
— Vecajos darbos salīdzinājumā ar pašiem jaunākajiem dramatisms rodas no skaidri uztverama sāpīga stāsta (zirgi samocītās pozās u. c.).
— Bet vecajos vismaz parādās okers, vai ne?
— Tu taču nesauktu sevi par intuitīvistu attieksmē pret savu mākslu?
— Nē. Intelekta klātbūtne reizēm ir pat svarīgāka nekā sajūtas.
— To, ka tu sevi kontrolē, es redzu kaut vai tavā līnija, zīmējumā un galu galā — kompozīcijā kopumā. Tu nekad neatļaujies būt vienīgi juteklisks, lai gan tas vietām ļoti poļiem. Piemēram, var redzēt, kā tu esi konstruējis Notikumu (2005), blakus zirga apaļumu jv>teHis1rqjai līnijai priekšplānā kreisajā pusē noliekot solīda mākslinieka žestu — melno, faktiski dekoratīvo, bet nosacīti zirga formu atgādinošo laukumu.
— Es zināju, ka jutekliskuma tēma tagad aizies.
— Es gan vairāk domāju par vecajiem jutekliskuma klasiķiem, piemēram, Sīli.
— Sīle… Viņš jau ir.. .Es zinu savu vietu. Zinu.
— Kāda tā ir?
— Man ir lokāla vieta.
— Piedod, bet Zirga kods, tāpat vēl citi darbi šajā izstādē nav lokāli. Es tos redzu ikvienā nopietnā glezniecības izstādē, vai tas būtu Sv. Marka laukumā, vai Pompidū, vai citur.
— Es to varbūt apzinos. Bet savus darbus uztveru kā tādas izteiksmes zīmi, kura ir jau bijusi kaut kur un kaut kad. Es neesmu brīvs no tā. Neviens nav brīvs no tā. Esmu pat pārliecināts, ka mūs saista vai mums pa-tik tikai tas, ko mēs atpazīstam..
— Tomēr — kāpēc neļaujies būt juteklisks līdz galam? Šķiet, ka tu uzliec solīduma bremzes.
— Kas nav apzināts, tam nav vērtības. Profesionālā izpratnē — vai es saprotami pateicu? Manī ir gan viens, gan otrs — gan jušana, gan prātošana.
— Tu meklē harmoniju starp pretējībām?
— Jā! Visu nosaka pretējības. Glezna un telpa. Tendence un tās noliegums. Es, piemēram, esmu par sajūtām, kas ir šī laika tendence un kas atdod sākumu jeb pamatu. Bet — es neļaujos šīm sajūtām. Es polarizējos sevī, vienlaikus gan apzinoties šīs sajūtas un gleznojot tās, gan ari gleznojot pilnīgi pretēji šīm sajūtām.
— Kā izpaužas «sajūtu tendence» mūsdienās?
— Reizēm pat uz diletantisma robežas -jo fotogrāfija miglaināka, jo sajūfigāka. Ieraugu melnbaltu gultas veļu, paceļu pret gaismu — tas ir tas, ko tagad gleznoju! Jā, es vulgarizēju. Bet visu mēģinu apzināties.
— Tavos darbos ir solīdi formālistiska zirga forma, kas atkārtojas. Plakana, tumša vai gaiša. Vai šis atkārtojums nav dogmatisks?
— Tas ir kā kvadrāts, aplis un trijstūris. Pamatformas. Mani darbi izriet no zīmējumiem, no zīmēm. Ir jābūt pieturas punktam. Tie, kas strādā uz sajūtu, laikam paņem audeklu un fiksē savu sajūtu tajā bridī.
— Ja, šķiet, tev vajag objektīvus pieturas punktus. Tādus, kas ir neatkarīgi no tevis. Un šķiet, ka reizēm objektivizētā forma ir stiprāka par tevi, valda pār tevi, un tu to, protams, ļauj. Ir tādas vietas tavos darbos, kurās tu izmanto gatavas formas, zināmas formas, gleznošanas procesā neanalizējot tās no jauna. Es provocēju.
— Nē, tu neprovocē, tu izsaki spriedumu un man nav tur ko piebilst.
— Patiešām?
— Man ir teorija. Nekas nevar būt bez tā, kas ir bijis. Bet katrai daļai ir pašvērtība. Tas ir kā šajā gleznā Spēle uz četriem lauciņiem (2005), kur daļu kārtību var ari mainīt. Tomēr — kurš gan atklāsies līdz galam.
— Tu — mākslinieks — esi izvēlējies atklāties.
— Es.. .tomēr ar rezervīti!
— Praktiski visi darbi, kas datēti ar 2005. gadu, izstādē ir ne vien lieliski, bet radniecīgi, it kā turpinājums viens otram. Atceros, tavā personālizstādē, kas notika 2001. gadā Valsts Mākslas muzejā iespaids bija saskaldītāks. Kas noticis?
— Jo lielāki formāti, jo lielāks mākslinieks! Uz lielākiem izmēriem rosināja galeriste (Ilze Žeivate — I.Š.).
— Eduards Kļavinš kā metaforu tavai glezniecībai min kaligrāfiju.
— Jā, es sevi atpazīstu šajā salīdzinājumā. Kļavinš mani sauc ari par ekspresijas kultivētāju un ar šo apzīmējumu es tiešām lepojos.
— Vai zirgus esi izvēlējies kā savu preču zīmi? Sižetiski atkārtojumi vedina jautāt vai nu par racionālu rutīnu, vai arī — par apsēstību.
— Zirgs man nav tēma. Tas ir formu rosinošs objekts. Taču, ja es gleznotu cilvēku, tas nebūtu tāpat, kā gleznot zirgu. Tur kaut kam būtu jānotiek.
— Šajā izstādē ir tikai zirgi, un to es uzskatu par izstādes veiksmi. Bet tavās gleznās sastopami trīs motīvi — zirgi, balerīnas, klavieres. Kā tu izvēlies vajadzīgo: zirgu, balerīnu vai klavieres?
— Lai gan man ir mapītes, uz kurām skaidri un gaiši uzrakstīts: zirgs, balerīna, klavieres, izvēle ir ļoti tumšs bridis. To varbūt nemaz nedrīkst pieminēt.. .Tas ir vissvarīgākais bridis, kurā neviens nedrīkst būt klāt. Droši vien naktā. Vienalga. Mapītēs ir darbi no dažādiem laikiem, stādies priekšā. Un es izvelku kādu skici no tas mapītes tā, it kā kāds cits to vilktu ārā…
— Tā it kā tas nebūtu tu?
— Tas tiešām neesmu es! Kā citādi. Tālāk nav svarīgi — pa nakti, pa dienu, uz audekla, nedēļas vai mēneša laikā. Kāds ir to roku vadījis. Tas ir tas ceļš.
— Cik tālu tas ceļš tevi ved — pie jēgas plašā nozīmē vai pie konkrētas attieksmes pret kādu vizuālu iespaidu?
— Aktualitāte — tas ir īstais ceļa vārds.
— Vai tu varētu gleznot tā kā Zirga kodu nākamos 20, 40, 100 darbus?
— Jā!
— Vai tu vērtē sevi stilistiskos kontekstos?
— Es to secinu. Esmu taču pasniedzējs, un tas uzliek zīmogu… Es nezinu, kā var novest sevi tādā stāvoklī, lai būtu brīvs no telpas un laika.
— Vai tev ir kādas uzmācīgas mākslas vēstures refleksijas, kuras tu vai nu dzen prom, vai — atļauj tām saimniekot savos darbos?
— Protams, ir! Kad es ieraudzīju pirms vairākiem gadiem spāni Šauru Minhenē — viss… Tevis nav. Bet vienlaikus — gandarījums. Ka ir vēl kāds cilvēks, kas glezno tā kā tu un, acīmredzot, arī domā, jūt, saprot līdzīgi. Ahromātists. Pazīstams tomēr. Dzimis 22. septembrī (I.Heinrihsons arī ir dzimis 22. septembrī — I.Š.).
— Savās gleznās tu parasti sevi komentē. Bet jaunākās šķiet tik lieliskas tieši tāpēc, ka komentārs zina savu vietu.
— Varbūt tagad es to varēšu — nekomentēt.
— Kas liek komentēt?
— Nebija atzinības.
— Kāpēc tu šķietami koķetē ar pārliecības trūkumu, kas, manuprāt, tev ir tik daudz, ka tu atļaujies būt nogaidošs pret sevi?
— Studentiem mācu — jūs katrs esat divi pretēji, un abi strīdas, grib izpausties — vienlaicīgi. Ļaujiet abiem. Vispirms vienam, tad — otram. Būs rezultāts. Man ir divi svarīgi svešvārdini — konteksts un struktūra.
— Vai mākslinieki nevērtē par augstu spēju uztvert kontekstus? Konteksti taču ir blīva bezgalība visapkārt.
— Var sistematizēt — saturs un forma. Man šajā izstādē svarīgs konteksts bija konkrētā telpa — šī noliktava Aldaru ielā.
— Vai sistematizējot nenotiek shematizēšana, vienkāršojums?
—Pareizi. Bet mans vissenākais pretmetu pāris ir: sarežģīšana un vienkāršošana.
— Tu sevi komentē!— Citādi es nebūtu… Jā, kas gan es būtu?