03.12.2008 22:57
Gleznotāja Helēna Heinrihsone sarunā ar Ilzi Žeivati („Māksla XO”galerija)
I.Ž. Pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Pirms pusotra gada, gatavojot savu personālizstādi LNMM, tu rakstīji:
“Ilgi baudīju tīrās krāsas laukumus, līniju un minimālas detaļas.
Tomēr pieauga nemiers, ka eksistē neizmantotas iespējas – sajūtām varu piešķirt savādāku izteiksmi. Tas ir azarts – izmantot nosacītā kompozīcijā pilnīgi reālus dabas fragmentus. Azarts ir arī tehniskā iespēja – lazēšana.
Daudz strādājot, „detaļu mednieka” tēmas un izteiksmes līdzekļi paplašinās. Pieaug atbrīvotība un drosme uz audekla.”
Izstāde “Sveiks, kurmi!” bija notikums ne tikai tev, bet arī brīnišķīgs pārsteigums gan skatītājiem, gan mākslas kritiķiem, kas tavai daiļradei sekojuši no laika gala. Apliecinājums Tavai drosmei meklēt glezniecībā sev arvien jaunas izpausmes formas un neapstāties pie jau atrastajām.
Vai ir kaut kas mainījies Helēnas Heinrihsones glezniecībā kopš 2007.gada, un vai Tu joprojām uzskati, ka “sieviete glezno kā slims vīrietis”?
H.H. Māksliniekam ir ļoti svarīgi atrast jaunu motīvu, jo motīvs diktē arī jaunus izteiksmes līdzekļus. Esmu laimīga, ka pa šo gadu maniem dārgajiem galvaskausiem klāt nākusi vēsturiskā, arheoloģiskā māksla – neandertāliešu sieviešu figūriņas, zvēri...- visi tie, kas ir dziļi zemē, bet, kas bijuši pirms mums.
Man nav ko kautrēties. Domāju, ka man ir tik daudz gadu un pieredzes, ka varu nogleznot no jebkura vecmeistara, vai no dabas, ka tikai tas kalpotu manai idejai. Es nekautrējos kļūt arī reālāka un reālāka. Man tas ir ļoti interesanti.
Bet par manu teicienu, ka sieviete glezno kā slims vīrietis, tas nāk no jaunības. Kad sievietei ir mazi bērni un vīrs un kad no tevis cilvēki ir atkarīgi fiziski, un tu pat savā darbnīcā nevari justies pilnīgi brīva no visa sadzīviskā. Tagad ir savādāk, mana atbildība ir tikai savu gleznu priekšā.
I.Ž. Un kā ir ar grotesku, ironiju, provokāciju, kas Tavai glezniecības valodai piemitusi jau kopš 1970.gadiem?
H.H. Arī šajā ziņā es no jauna gribu saņemties. Viens no tādiem jauniem motīviem ir ļoti vecas puķes, un pat ne tik skaistas, sievišķīgas, jau sakaltušas rozes kā bija redzams muzeja izstādē, bet gan jau pilnīgi uz sajukšanas robežas. Tas ir tas jaunais, kur es groteskā veidā varu pilnīgi izvērsties.
I.Ž. Pārdzīvojums Tavā mākslā – gan saturiskais, gan estētiskais, vai nebaidies pārkāpt robežas un kļūt pārāk salkana?
H.H. Nē, vairs ne. Agrāk, 1970.gadu beigās, mēs ar Ivaru (gleznotāju Ivaru Heinrihsonu) uztraucāmies būt pārāk estētiski un saldi. Kad mēs par to mēdzām runāt ar gleznotāju Intu Celmiņu, viņa brīnījās, ka vispār var būt tāds uzstādījums.
Tagad es gribu gleznot jo saldāk, jo labāk, un bez groteskas tur neiztikt. Tad gleznieciskais saldums kļūst vēl baisāks kā rūgtums.
I.Ž. Tātad robežu pārkāpšana ir Tavs dzīves un glezniecības moto?
H.H. Jā, un vēl vairāk – robežas nojaukt. Faktiski māksliniekam nekādu robežu nav – ne starp skaisto un neglīto, rozi un kāpostgalvu, mēslu čupu vai konfekšu kārbu...
I.Ž. 1931.gadā krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs rakstīja: “Mūsdienu pasaulē visu ir apzīmogojusi krīze, ne tikai sociālā ( kad cilvēks ir noguris pats no sevis un saviem līdzcilvēkiem) un ekonomiskā, bet arī kultūras, garīgā krīze, viss ir kļuvis problemātisks...”
Šodien ik uz soļa dzirdam ko līdzīgu, bet vai glezniecību tas var ietekmēt, un gleznotāju, kas tajā dzīvo?
H.H. Fiziski, strādādams savā darbnīcā, tu esi atrauts, bet garīgi gan ne. Es domāju, ka tieši krīzes dzīvē, arī sabiedrībā ir tas, kas pozitīvi iespaido mākslu. Viss, kas ir sakāpināts, tas mākslinieku iespaido ātrāk un precīzāk, lai saņemtos un strādātu. Krīze māksliniekam ir ļoti laba. Tā saasina izjūtas, tuvina nāves sajūtu, kas patiesībā ir labi to atcerēties.
I.Ž. Pēdējos 5 gadus regulāri kopā apmeklējam lielās mākslas meses Eiropā, diskutējam par mākslas virzību šodien.
Vai esi aizdomājusies par savu glezniecību šajā kontekstā? Kurp šodien ved glezniecības ceļš?
H.H. Domāju, ka tieši šo pēdējo gadu ietvaros mainījies ir ļoti daudz. Ja agrāk bija populāras papīra driskas, vai neliela formāta lapas, kur kaut kas uzskribelēts, tad tagad – ja tas ir papīrs, tad ar paliekošu vērtību un skatītājiem pasniegts ar lielu pietāti kā pret nopietnu kultūras zīmi. Labi noformētu. Labi eksponētu.
Par tehnikām runājot, gribu atzīmēt akvareli, cik vērienīgi tas parādās aizvien vairāk un vairāk. Kā super klasika – lieli izmēri, ar pamatīgu tehnisko attieksmi. Un zīmējums – visāda izmēra, arī ļoti pamatīgs un darbietilpīgs. Arī litogrāfija atgriežas savā klasiskajā, visskaistākajā izpausmē. Nekas netiek uzdots kā kaut kas cits. Fotogrāfija neuzdodas, ka ir glezniecība, kā tas bija vērojams vēl pirms gadiem. Arī glezniecība neuzdodas par fotogrāfiju.
Vēl gribu izcelt tēlniecību – tajā atgriežas dārgie materiāli: bronza, dzelzs, marmors. Un tu jūties drošībā, ka neesi vairs starp čaumalām, bet esi marmorā!
Domājot par savu glezniecību šo pasaules mākslas tirgu ietvaros, saprotu, ka mēs, kuri mākslas izglītību ieguvām padomju laikos, esam pārāk pamatīgi. Mēs neprotam pa īstam atbrīvoties, mums pietrūkst tāds „pleiboisms” mākslā. Tāpēc vienlaicīgi arī saprotu savu patiku pret šo atklāto nepabeigtību, virspusējo izlaidību, ko lielā mērā demonstrē mākslas mesas. Pēc tādas pamatīgas skolas, ir ļoti grūti atkal kļūt tādam – it kā paviršam.
Domāju, ka arī mana glezniecība varētu atrasties šādā tirgū, neskatoties uz tās atšķirību. Patiesībā tā jau tur atrodas, ja paskatās, no cik dažādām valstīm tā tiek pirkta. Tirgus var noteikt arī vērtību pārvērtēšanu. Mese visu uzrāda. Tā ir kā rentgens, kas ir kas. Protams, ka galerists, ja kādā autorā ir ielicis savu naudu un laiku, var uzturēt arī mītu, bet tik liels tirgus var to vienkārši apgāzt. Realitāte ir vienkārša, vai nu cilvēki pērk vai nepērk.
I.Ž. Pēdējos gados Tu esi iepazinusi arī daudzas senās kultūras vairākās pasaules valstīs, tikko atgriezusies no Marokas.
Vai, tavuprāt, lielai mākslai var būt nacionāls raksturs, jebšu tai nepastāv ģeogrāfisku un teritoriālu robežu?
H.H. Domāju, ka patiesībā nepastāv. Ir lietas, kas izaug no nacionālā, bet tomēr paceļas tam pāri. Nacionālais vairāk saistās ar visas tautas mentalitāti, bet māksliniekam ir jāstāv pāri tam.
I.Ž. Kas vispār ir māksla šodien 21.gadsimtā – lieta, kas tiek radīta kvalitatīvas atlases ceļā un samērā šaurā elites lokā, jeb tā iet kopā ar sabiedrību, atspoguļojot visdažādākās sociuma izpausmes formas?
H.H. Glezniecība bez šaubām ir elitāra māksla. Vēl pārāka par to ir tēlniecība.
I.Ž. Vai mākslai ir jānolaižas līdz pūlim, jeb tai ir jārada saturs, līdz kuram pūlim pacelties?
H.H. Kāds gan vienam indivīdam sakars ar pūli? Ne mazākais. Māksliniekam vienkārši jāsēž mājās un jāstrādā. Viņš, protams, izjūt visus apkārtējos iespaidus, bet primārais, kur viņš vēršas, ir savā garīgajā pasaulē.
Nav atšķirības – 20.gadsimts vai 21.gadsimts, bet Bosha glezniecība tā arī nav atšifrēta. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par mākslu – mana galva, mana sirds, manas acis – es visa esmu Prado. Kāda man daļa, kas notiek ārpusē! Kurš būs tas atšifrētājs? Klasiķiem uz mani ir liels iespaids. Pat skatoties visas mūsdienu mākslas kontekstā, kas sastopama mākslas mesēs, klasiķi joprojām ir līderi.
Ir svarīgi, ka mākslinieks attīstās tā, ka viņu var pazīt. Ir jāmainās, ir jāmeklē jaunas tēmas, jaunas formas, bet nevis iet to otru ceļu – mēģināt vienu stilu, otru, trešo un tad visu pamest. Māksliniekam jābūt personīgam azartam un eksistenciālai nepieciešamībai strādāt, nevis aklai sekošanai modei. Ģēnijam raksturīgs ne tikai spēks, bet arī šarmants vieglums, kvantitāte un, protams, brīvība.
I.Ž. Kāda ir mākslas iedarbība uz cilvēku un cik tālu šo iedarbību var sarežģīt? Cik daudz mākslinieks var sarežģīt savu darbu, uzspiežot skatītājam dažādus trikus?
H.H. Var jau trikoties, cik tīk, jo kā teicis Makjavelli: mērķis attaisno līdzekļus. Mani tas neinteresē. Es nedomāju par skatītāju. Es interpretēju savā glezniecībā to, kas ir manā galvā un sirdī. Glezniecība ir ļoti privāta lieta.
I.Ž. Pirms gada Latvijā tika iedibināta Purvīša balva mākslā. Lielā pretendentu izstāde tuvojās. Arī Tu esi izvirzīta.
Cik Purvīša balva ir svarīga gleznotājam? Vai, tavuprāt, tā var mākslinieku mobilizēt, vai arī viņam jāpaliek attiecībās neitrālam un savu ceļu ejošam, lai sasniegtu to?
H.H. Ja būtu balvas konkurss, kur jāiesniedz darbi, tad varētu arī mobilizēties. Tagad vēl var mobilizēties tas, kurš cer, ka viņu izvirzīs. Mākslinieks tur neko nevar ietekmēt. Tas viss ir to cilvēku rokās, kuri saskata kādu par cienīgu saņemt šo balvu.
Es šai balvai esmu izvirzīta par savu personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas uz to brīdi jau bija notikusi. Tad es domāju tikai vienu, ka tā ir milzīga laime māksliniekam – piedzīvot savu izstādi muzejā. Vienīgais, kas, manuprāt, ir šī Purvīša balva, ka mēs visi 8 pretendenti būsim vienās telpās. Tie būs atkal jauni svētki, un es ceru, ka neviens no mums nebūs zaudētājs.
