15.08.2007 22:58
Šai skicei, kuras nosaukums vairāk piestāvētu skatuves mākslinieces biogrāfijai, iemesls ir sens un it kā nenozīmīgs. Tomēr aizķēries atmiņā. Reiz astoņdesmitajos gados profesors Romis Bēms sarunā ar studentiem prātoja – katra jauna kustība mākslā izvēloties savu karognesēju, kam uztic revolūcijas simbola, varoņa lomu. Tolaik aktuāla bija Aijas Zariņas izaicinoši vienkāršotā glezniecības valoda. Bēms prātoja – iespējams, citādā apstākļu sakritībā pārmaiņu aizsācējas loma pienāktos Helēnai Heinrihsonei.
Taču, kad notika šī saruna, Helēnas pirmā lielā loma jau bija nospēlēta. Proti, viņa uz visiem laikiem bija atsvabinājusi turpmākās jauno māksliniekus paaudzes no „obligātās programmas” – pienākuma katrā gleznā sabiedrībai apliecināt visas skolā iegūtās prasmes, tikai palēnām atsijājot savai patībai nozīmīgās no svešām. Heinrihsone jau bija izcīnījusi tiesības ignorēt prasības pēc telpiskuma un apjoma, virtuoza triepiena un niansētiem toņiem, arī „pareiza”naratīva. Tā vietā viņa piedāvāja spilgtu plaknes glezniecību, kas aizrāva ar brīvību un spēku. Atbilstoši dumpinieces lomai bija cietuma dekorācijas – izstādīšanās grūtības un oficiālo aprindu ignorance. Vienīgi Helēna un viņas tuvākie cilvēki zina, cik daudz spēka prasījusi šāda pozīcija bez garantēta „happy end”, cik tajā bija idejiskas pārliecības un cik – personībā sakņotas nespējas pielāgoties. Bet sekotājiem viņai par to jābūt pateicīgiem. Citiem vārdiem, Helēna Heinrihsone ir viena no atslēgas figūrām latviešu glezniecības otrajā emancipācijas kustībā, kura, līdzīgi kā pirmā – divdesmitā gadsimta sākumā, tiecās no savu laiku pārdzīvojušas glezniecības valodas selekcionēt jaunu, modernu – individuālā izpausmes brīvībā sakņotu izteiksmi. Tiesa, kopš latviešu pirmā modernisma laikiem cauri varmācīgi uzslāņotām sociālistiskā skaistuma duļķēm bija pārmantots atkārtotām brīvības cīņām labvēlīgs fons. Helēnai tas bija pieejams, pateicoties videi ap viņu. Arī pasaules pieredzes vizuālie kodi, atšķirībā no verbālajiem, caur dzelzs priekškaru spraucās jaudīgāk. Tomēr mākslinieka suverenitāte ne tuvu nebija pašsaprotama (un nav tāda joprojām).
Revolucionāres lomai ar laiku seko cita – tradīciju glabātāja ar konservatīvu stāju. Atšķirībā no sekotājiem (kādu formāli Helēnai ir tikai daži, bet netieši – bezgala daudz), Heinrihsone nav ļāvusies vilinājumam pāriet robežu, aiz kuras māksla kļūst aizstājama ar citām radošām praksēm – dizainu, izklaidi, komunikāciju, sociālām vai pētnieciskām darbībām. Viņai māksla joprojām paliek suverēna cilvēces pašsajūtas telpa, kurai robežas nav vis traucējoša barjera, bet brīvības garants. Heinrihsone ir visplašākajā nozīmē kulturāla, lai gan viņas krāsu izjūtu var dēvēt par mežonīgu. Viņas redzējums ir izkopts, kaut arī temperaments līdzīgs dabas stihijai. Mākslinieces izteiksmes amplitūdu reizēm papildina akvareļi, litogrāfijas, fotogrāfija, nu jau pat animācija, bet Heinrihsone ir principā ir glezniecības ideāliste. Viņas pasaulē valda talants, iztēle, jūtas un pārdomas, un ticība, ka tam visam ir vieta mūsdienās. Helēna netaisās mirt kā autore un augšāmcelties kā interpretāciju blāķis, liekas, viņa cer palikt pati.
No divām pretējām – dumpinieces un lietu kārtības aizstāves lomām izriet daudzas citas – starp tām universālu patiesību izteicējas loma. Helēna Heinrihsone bez minstināšanās ķeras klāt mūžīgajiem stāstiem, lai kā liela aktrise nospēlētu vairāk, nekā personiska pieredze ļauj. Viņas maskas – galvaskauss kā nāves seja, roze – kā mīlestības (un varbūt - arī nāves?) ķermenis, pat Meisenes porcelāns kā kultūras kostīms nav dekonstrukcijai pakļautas zīmes, bet radīšanas aktā ikreiz no jauna konstruējama īstenība. Ar to nekādā pretrunā nav mākslinieces pašas teiktais par daudzu viņas gleznu motīvu rotaļīgo, it kā nejaušo izcelsmi. Reliģiski uzlādētajos darbos Heinrihsone atzīstas, ka zina vairāk, nekā saprot.
Cauri daudzajām lomām Helēna Heinrihsone spēlē vienu un galveno – īstas mākslinieces lomu. Ar visu, ko ar aplausiem sagaida publika. Viņas gleznās skaistums iekļauj neglīto. Uz viņas gaumi var paļauties, lai gan krāsu salikumi nav saucami par „gaumīgiem”. Viņas darbi grezno interjerus, bet nav to sastāvdaļa. Helēna var būt ekstravaganta, bet neatļaujas neko vulgāru. Viņas viesības ir leģendāras, bet gleznas top rīta klusumā. Heinrihsone vienmēr ir bijusi tikai māksliniece, ja arī īslaicīgi strādājusi vēl kādu darbu. Viņa nav bagāta, bet viņas gleznas ir dārgas. Galu galā nav jauna, bet ir skaista. Īsta māksliniece.
