20.07.2007 23:01
19.jūlijā galerijā Māksla XO tika atklāta Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Intimus. Portreti un pašportreti", kurā aplūkojami 15 darbi, to tapšanas laiks aptver periodu no 1973. līdz pat šim gadam.
Šis autorei bijis ražīgs gads – Mākslas muzejā vēl pirms nedaudzām dienām atklāta vēl viena izstāde "Sveiks, kurmi!" ar 23 jauniem lielformāta darbiem. Ar galerijas Māksla XO atbalstu tapis arī katalogs. Un pirms pāris mēnešiem notika animācijas filmas „Spēlēju, dancoju” pirmizrāde, kas tapusi pēc Raiņa lugas motīviem, pārsteidzot skatītājus ar azartiskumu, atraktivitāti un krāsainību, kas parasti Lielā Klasiķa darbu interpretācijās izmantota ļoti piesardzīgi.
Nelielā telpa sniedz tieši to, kas minēts izstādes nosaukumā – intimitāti. Un tuvplānus. Ar darbiem, klātesošajiem un emocijām.
Nosacītas kompozīcijas, reālas detaļas, līnijas, kas pāriet no noteiktām vien nojaušamās. Un krāsas, krāsas, krāsas, laukums pie laukuma. Visi tradicionāli kopā neliekamie toņi blakus. Zilo un zaļo, smilšu brūno un melno, un dzelteno. Saldo koši rozā. Un lillā.
„Caur jokainu ķermeni atnāk ļoti konkrēts pārdzīvojums, ” raksta autore jaunajā darbu katalogā.
Uz galdiņa sakrauta kaudzīte lapiņu, kas kalpo par tādiem kā ceļvežiem. Daļa atnākušo tā arī dara – turoties pie lapiņas ar nosaukumiem apstaigā redzamos darbus. Tā kā nosaukumu līdzās darbiem nav (par ko nopriecājos, jo man tas vienmēr licies lieki, tik pat katram savs skatījums uz redzamo), rodas neliels apjukums – kur sākums, kur gals, kur numur 1, kur jau 7? Daļu no nosaukumiem šādi ir pavisam viegli „pielipināt” pie „nepareizajiem” darbiem, to pat nepamanot. Protams, ņemot talkā prātīgu un loģisku domāšanu, kļūst skaidra i secība, i nosaukumu atbilstība. Darbu spēja uzrunāt vai neuzrunāt jau no tā nemainās. Kļūst varbūt vienīgi skaidrāka. Darbi, pie kuriem jau iepriekš apstājos papildus manām emocijām iegūst pievienoto vērtību – vismaz aptuvenu priekšstatu par autora ideju.
Jau pirmajā aplī apstājos pie darba „Kazanova”, manis pēc tas varēja saukties arī jebkurā citā vārdā, nosaukumu uzzinu tikai vēlāk. Vīrieša stāvs uz melni sarkani baltu laukumu fona, iezīmētas tikai ķermeņa kontūras. Zila kāja. Ass sejas profils uz sarkanā. Agresīvas krāsas. Kas „pa tiešo”, bez liekām starpspēlēm noraida sajūtas. Mazi elektrošoki.
Līnijas, kas izceļ būtisko un tad nozūd, aizvijas, pagaist. Detaļu apvienojums. Nekā lieka, tik pat jau emocijas uztveram „blokos” nevis pa vienai. Tā asaras, viņas gleznās, no atsevišķām lāsēm kļuvušas par monolītu košzilu laukumu, kas stiepjas par sarkano seju.
„No rīta” – kad līnijas vēl blāvas, diena balta un neiezīmēta, konkrēts tikai ceļš un gaismas svītra debesīs, bet cilvēks pats vēl nav pilnīgi iekšā šajā dienā, viņa aprises tikai sākušas iezīmēties un tāda pati arī viņa nestā sarkanā zivs.
Platu vēzienu vilkti taisnstūri. Sieviete pie loga un lapas. Dzejniece Monta Kroma. Vienīgi koši zaļais tērps un zaļās acis rada kustību sastingušajā pozā. Acis – divi zaļas krāsas aizpildīti galvaskausa dobumi.
Sarkana apļa daļa un sapņaini zils galvaskauss, starp tiem melna seja. Laika trīsvienība? Tas no kurienes, no kā mēs nākam uz kurieni ejam. Un tagadne – kā „es” melnais caurums?
Vienīgā ne-glezna – apgleznotā vāze. Antūrijas. Vīriešu puķes. Draudīgais, brīdinājuma zīmēs izmantotais, melnā un dzeltenā savienojums ziedā un jutekliski sarkanais. Brīdinājums un spēks, un maigums.
„Nekad ar cilvēkiem man nav bijis tādu pārdzīvojumu kā ar saviem darbiem vai arī ar citu mākslinieku radīto,” ir rakstījusi autore.
