14.01.2011 22:59

Ilze Žeivate

Helēnas Heinrihsones vārds latviešu glezniecībā saistās tikai ar viņai raksturīgo: to, ka vienmēr ir uzdrīkstējusies, ir pārāk atklāta, ir pārāk koša, pārāk izteiksmīga. Taču viņas izaicinājums nekad nav bijis pašmērķīgs vai tukšs.  Kāds to nodēvējis par laukumu glezniecību (90-ti gadi), bet Helēna vienmēr uzsver sižeta būtību caur formas un krāsas tīrību. Viņu dēvē arī par rožu gleznotāju (Anita Vanaga), vai Helēnu kā rozi pašu  (“Roze=Helēna”, Vilnis Vējš). Es gribētu teikt: “Mainīgā pasaule” – tā varētu raksturot visu Helēnas Heinrihsones gleznoto. Tur atklājas viss kā Mistēriju villā Pompejās. Tādas pašas sajūtas – visa dzīve zib acu priekšā. Portreti un figurālas kompozīcijas – mīlētāji, peldētāji, arī vientuļi dzintara meklētāji, sieviete – dejojoša un raudoša, seksuāla un koķeta, trausla kā porcelāns, stipra kā krustā sistais; arī klusās dabas, baroka motīvi un ainava – mežonīga un skaista ar saulrietiem, jūru un atspīdumiem ūdenī, veciem pils parkiem un kapsētām, pilsētas ielas, māju fasādes, skrejoši suņi, galvaskausi un rozes. Gleznotājai piemīt spēks un arī zināšanas atgriezties pie pirmavota – savas sākotnes. Līdzīgi kā romantisma estētikā Helēna Heinrihsone savas mākslinieciskās darbības un izpratnes pamatā liek pēc iespējas izteiktāku jūtu atklāsmi nevis prātu, par svarīgāko arī uzskatot jūtīgumu un garīgumu. Daba un apkārtējā vide Helēnai parādās kā cilvēka jūtu spogulis, tomēr, neskatoties uz to, cilvēks viņas darbos patur arī savu neatkarību, vienlaicīgi būdams gan dabas sastāvdaļa, gan ārpus tās esoša vienība.
Saglabājot savai mākslinieciskajai valodai piemītošo ironiju un grotesku, gleznotāja savos pēdējā laika darbos, kas aizsākās 2001.gadā ar gleznu “Jūrā un mežā”, izveidojusi savdabīgi romantizētu pasaules tvērumu. Strādājot īpaši pie jaunās izstādes gleznām Latvijas Nacionālajam Mākslas muzejam 2007.gada jūlijā, Heinrihsone jau izteikti pārkāpusi tās robežas, ko ierasts saukt par ainavu, tādejādi apliecinot savu vienmēr uz priekšu neparedzamo skatījumu, un no jauna liekot runāt par viņai raksturīgo drosmi atļauties būt savādākai un mainīties uz vēl nezināmo.
Laikā, kad mākslā dekoratīvā funkcija privilē vairāk nekā garīgums, kad sabiedrībā arvien izteiktāk aktualizējas konflikts starp jūtām un prātu, Helēnas darbos rodas pieaugoša interese par gleznieciskāku – “īstāku” dabu. Meklējot risinājumu, gleznotāja ar mežonīgās dabas (meža biezoknis, purvs, dzīvnieku galvaskausi u.c.) palīdzību ieved mūs cilvēka emocionālās dzīves pašā centrā, nostājoties pret šodien glezniecībā dominējošo dekoratīvo sausumu, bezkaislīgumu, vēsumu, fasādisko tukšumu, vai tieši pretēji - teatrāli uzspēlēto jūtīgumu.  

Jaunā Helēnas Heinrihsones izstāde līdzinās vulkāna izvirdumam. Tie ir gan lielie audeklu izmēri, gan nosacīti dekoratīvo krāsu laukumu vietā - īsts krāsu karuselis, un, galvenais, tik pazīstamo viņas 90.gadu lakonismu gleznu kompozīcijā tagad aizņēmuši reāli mežonīgās dabas motīvi. Par galveno izvirzot pašu Dabu. Ja paskatāmies mākslinieces daiļrades pirmos gadus, tad redzam, ka Helēna tāda bijusi jau  iepriekšējā gadsimta 70.gados. Tikai tad daba un cilvēks kā tās daļa, ir vēl neapzināts, trausls, meklējošs, tagad – apzināts un pārliecinošs. Heinrihsones gleznu motīvi un tēmas ir apmetuši lokus un no jauna atgriezušies. Tikai šoreiz daba vairs nav kā dekoratīvs plaknes fons cilvēka izpausmēm, bet gan kā galvenais gleznas satura nesējs (“Cīņa ar saknēm”, “Kautiņš purvā”, “Pikniks Buloņas mežā”, “Sveiks, kurmi”, diptihs “Narciss” un “Dārzs”).
Pat Helēnas rozes tēls kļuvis hipertrofēts, krietni pārsniedzot cilvēka augumu. Roze nav vairs tikai skaistuma simbols, drīzāk – skaistās aiziešanas, nāves, kā romantismā. Gleznotāja radījusi īstu dzīves un nāves mistēriju, kur viena ir otras nosacījums. Viņa apvieno īstenību un sapni, nāvi un esamību, nāvi un mīlestību. Arī pēdējo gadu lielā Heinrihsones aizraušanās ar lazēšanu (“Rembrants ir mans ceļš”) vēl dziļāk palīdz atklāt māksliniecei visraksturīgākās koši sarkanās, oranžās, violetās, melnās vai dzeltenās krāsas desmitiem nianšu, rozes tēla dziļumu un dzīves īslaicīgumu (“Roze ar lapām”, “Lapas”, “Divas”, “Roze ar kātu” u.c.).

“Man ir viens  kritērijs, pēc kura vērtēju citu darbus, un tā rodas arī manas gleznas – nepieciešamība un spēja uzkrāt sevī tik daudz informācijas un emociju, lai būtu ko pavēstīt visai pasaulei. Vissvarīgākais ir darba saturs. Inspirācija tam man ir daba.”

Helēna Heinrihsone dzīvo glezniecībā kā neprātīgā kaislē, un nav dienas, kad viņa negleznotu.